Cik nozīmīgs bērnam ir laiks ar tevi?

MAKOR4life · Ģimene & bērni

Bērni var atcerēties svētkus, izbraucienus un dāvanas. Taču, domājot par bērnību, viņiem nozīmīgas ir arī sajūtas, kas piedzīvotas kopā ar mums: vai mani dzirdēja? Vai mani saprata? Vai kāds vēlējās būt ar mani?

Emocijas ietekmē to, kā cilvēks atceras notikumus, un pētījumi par bērnu autobiogrāfisko atmiņu rāda, ka svarīgs ir veids, kā pieaugušais ar bērnu pārrunā piedzīvoto. Jūtīga, ieinteresēta saruna par prieku, skumjām vai bailēm ir saistīta ar to, kā bērns atceras savu pieredzi. Tas nenozīmē, ka ir iespējams paredzēt, ko katrs bērns atcerēsies visvairāk. Tas mums atgādina kaut ko ļoti praktisku: mūsu klātbūtne, klausīšanās un attieksme ir nozīmīga. [1] [2]

Bērnam vajag sajust, ka viņu ne tikai aprūpē, bet arī patiesi iepazīst. Šo sajūtu neveido viena perfekta diena. Tā aug no atkārtotiem brīžiem, kuros noliekam malā steigu, uzklausām un esam kopā. Turpmāk dalos ar dažām mūsu ģimenes pieredzēm, kas sešu gadu laikā kļuvušas īpaši dārgas. Tās ir iespējas, nevis mēraukla citām ģimenēm.

1. Kopīgas maltītes: vieta sarunām un pateicībai

Mūsu mājās cenšamies kopā ēst vismaz divas, bieži vien visas trīs dienas maltītes. Kopā klājam un novācam galdu, reizēm kopā arī gatavojam. Ekrānus šajā laikā izslēdzam. Tā nav tikai ēšana: pie galda, kad mutes tukšas, pārrunājam dienas gaitas, sajūtas un vēlmes.

Ar maziem bērniem pie galda, protams, mēdz būt arī haoss. Mēs ar vīru mācāmies rast risinājumus, un tagad tajos piedalās arī mūsu vecākie dēli. Kopīga maltīte nav vērtīga tāpēc, ka tā vienmēr ir mierīga; tā ir vērtīga tāpēc, ka mēs pie galda atkal satiekamies.

Maltīti sākam ar galda dziesmu vai lūgšanu. Pateicamies Dievam par ēdienu un par cilvēkiem, kuri ir mums blakus. Lūdzam arī par tiem, kuriem trūkst. Redzam, kā bērnos pamazām aug līdzjūtība: viņi paši pamana citu vajadzības un piedāvā idejas, kā palīdzēt. Kopīgs galds mums ir vieta, kur pateicība kļūst par ikdienas paradumu.

“tavi bērni kā eļļas koka zariņi ap tavu galdu”

Psalmi 128:3

Šis psalma tēls man ir īpaši mīļš. Tajā redzu ģimeni ap galdu un bērnus kā augošus zariņus. Kopīgai maltītei nav jānotiek divreiz dienā, lai tā būtu vērtīga: sāciet ar laiku, kas reāli der tieši jūsu ģimenei.

2. Vakara sarunas, kas pārtop lūgšanā

Katru vakaru, liekot vecākos dēlus gulēt, mēs ar vīru pēc iespējām maināmies. Pirms miega veltām laiku sarunai: kas šodien iepriecināja, kas satrauca, kas bija grūti? Tad kopā lūdzam. Bērniem ir viena guļamistaba, tomēr sarunu ar katru cenšamies veidot atsevišķi. Otrs dēls reizēm dzird un arī kaut ko iegūst no brāļa teiktā. Lūgšanas dažreiz ir visiem kopā, citreiz ar katru atsevišķi.

Ir vakari, kad visi esam noguruši un saruna ir īsa. Tā nav neveiksme. Nevēlamies lūgšanu padarīt par monotonu pienākumu. Tomēr regularitāte ir palīdzējusi izveidoties siltai tradīcijai, kuru paši gaidām. Mēs gribam zināt ne tikai to, ko bērni ir darījuši, bet arī kas patiesībā notiek viņu sirdīs.

Bērns drīkst stāstīt par prieku, dusmām, vilšanos un bailēm. Neviena emocija pati par sevi nav “slikta”; mēs kopā mācāmies tās atpazīt un izvēlēties, ko ar tām darīt. Kad klausāmies, mēs iepazīstam savus bērnus, pamanām, kur viņus iedrošināt, un arī paši no viņiem daudz mācāmies. Reizēm sarunas kļūst tik mīļas, ka negribas tās beigt, pat pēc garas dienas.

Kā sākt lūgt kopā ar bērnu?

Kad mūsu bērni bija pavisam mazi, mēs sākām ar vienkāršu pateicību: par to, ka Dievs mūs ir radījis un dāvājis mums citam citu. Tad pievienojām vārdus par to, kas bērnu iepriecināja vai apbēdināja. Sākumā teicām lūgšanu pa rindiņai, un bērni atkārtoja. Vēlāk viņi sāka lūgt paši. Tagad reizēm viņi pasaka: “Mammu, šovakar lūdz tu,” bet pēc mana “āmen” atceras vēl vairākus cilvēkus un lietas, par ko jālūdz. Tā aug viņu pašu līdzdalība.

Mūsu lūgšanās līdzās pateicībai ienāca aizlūgumi par citiem un vēlāk arī lūgumi pēc Dieva gudrības konkrētās situācijās. Nav vienas pareizas formulas vai noteikta lūgšanas garuma. Mēs no dienas sarunas dabiski pārejam sarunā ar Jēzu, nesot Viņam gan prieku, gan rūpes.

Vēlos īpaši iedrošināt tos, kuri vēl tikai mācās lūgt: Debesu Tēvs negaida nevainojami izveidotus teikumus, lai tu drīkstētu Viņu uzrunāt. Viņš vēlas attiecības ar saviem bērniem. Tu vari sākt ar vienkāršu “paldies”, izstāstīt, kas tevi satrauc, vai atzīties: “Dievs, es nezinu, kā lūgt.” Es ticu, ka Debesu Tēvs ilgojas pēc sarunas ar mums un ka Viņam dārgs ir arī pirmais, neveikli izteiktais mēģinājums Viņu uzrunāt. Jēzus māca vērsties pie Dieva kā pie Tēva, un Raksti atgādina, ka Gars palīdz mums arī tad, kad nezinām, kā lūgt (Romiešiem 8:26).

“Tas Kungs ir tuvu visiem, kas Viņu piesauc”

Psalmi 145:18

Arī bērna pirmajai lūgšanai nav jāskan “pareizi”. Varam viņam palīdzēt atrast savus vārdus, paši lūgt kopā ar viņu un ar prieku uzklausīt, ko viņš vēlas Dievam pateikt. Svarīgākais ir patiesa vēlme ar Tēvu runāt.

“lūdziet bez mitēšanās Dievu. Par visu esiet pateicīgi!”

1. Tesaloniķiešiem 5:17–18

Arī Filipiešiem 4:6 aicina savas vajadzības nest Dieva priekšā ar pateicību. Šie vārdi mums atgādina, ka lūgšana ir dzīva saruna, kurai vieta ir arī parastā vakarā pie bērna gultas.

3. “Randiņi” ar katru bērnu atsevišķi

Vēl pirms mums pašiem bija bērni, mūs iedvesmoja draugu ģimene ASV, kurā auga arī trīs no Latvijas adoptēti bērni. Viņi apzināti atrada atsevišķu laiku katram bērnam. Mēs redzējām, cik nozīmīgi tas var būt, un vēlējāmies šādu laiku veidot arī savā ģimenē.

Mūsu “randiņš” nozīmē, ka viens bērns pavada laiku tikai ar mammu vai tikai ar tēti. Vecākajiem dēliem tas ir īpaši svarīgi; mazajai meitai šobrīd ikdienā tiek daudz nedalītas uzmanības. Katrs no mums ar puišiem dodas atsevišķi. Bērnam tā ir iespēja bez konkurences par uzmanību runāt, jautāt, jokot un vienkārši būt kopā.

Laiks ne vienmēr jāatrod ārpus ikdienas. Mans vīrs mēdz ņemt vienu no dēliem līdzi darīšanās, braucienā vai uz sporta zāli, kad tas ir piemēroti. Es līdzīgi savienoju kādu plānotu darbu ar īpašu laiku divatā. Tādējādi darbs tiek paveikts un bērns ir līdzās, saņemot manu uzmanību.

Reiz man bija jāstāda melleņu krūmi. Varēju abus dēlus vest uz bērnudārzu un visu paveikt ātrāk, taču vienu paņēmu līdzi. Iecēlu viņu par galveno dārza darbu brigadieri, un viņš ar prieku iesaistījās. Kādā brīdī viņš sacīja: “Mammu, tev smagās lietas nav jādara, es mulčas paku aizripināšu.” ❤️ Mēs kopā strādājām, sarunājāmies, smējāmies, sarīkojām mazu pikniku un samīļojāmies. Viena pati es būtu paguvusi vairāk darbu. Šo dienu kopā ar dēlu es nemainītu pret ātrāk paveiktu darbu sarakstu.

Tagad bērni paši piedāvā, kurp vēlētos doties un ko darīt ar mammu vai tēti. Mēs plānojam arī randiņus bez darbiem un pienākumiem. Vienlaikus paši vēl mācāmies ieplānot regulāru laiku vienatnē sev; arī pieaugušajam atelpa ir vajadzīga.

Ja šķiet, ka šādam laikam nav vietas, var sākt ar jautājumu: kurā jau ieplānotā ikdienas gaitā es varētu bērnu paņemt līdzi un patiešām būt ar viņu? Raksti aicina par Dieva vārdiem runāt ar bērniem mājās, ceļā un dienas ritumā (5. Mozus 6:6–7). Garīgā un cilvēciskā tuvība var augt arī vienkāršā kopīgā darbā.

4. Brīvdienās esam kopā pa īstam

Iešana uz baznīcu mūsu ģimenei ilgi bija neatņemama dzīves daļa. Šobrīd meklējam jaunu draudzi un lūdzam Dieva vadību nākamajam solim. Svētdienās, reizēm sestdienās, mājās veidojam savu “mājas baznīciņu”: slavējam Dievu, lūdzam, mācāmies no Svētajiem Rakstiem un kopā apgūstam “zelta pantiņus”. Gribam, lai bērni tos ne tikai iegaumē, bet arī saprot. Par jēgpilnu Rakstu vietu mācīšanos labprāt pastāstīšu kādā nākamajā rakstā.

Mums patīk brīvdienas pavadīt dabā. Kad kāds saslimst vai apstākļi liek palikt mājās, atrodam citus kopīgus darbus un priekus: spēles, rotaļas, rokdarbus, mājas vai dārza darbus. Bērni mēdz aizrautīgi palīdzēt daudzviet mājā, lai gan savu mantu kārtošana nav viņu mīļākais darbs! Dažreiz jāizmazgā, jāsašķiro vai jāpienaglo; arī tas var kļūt par sarunu un sadarbības laiku.

Ja paliekam mājās un ieslēdzam televizoru

Televizoru mūsu bērni skatās salīdzinoši reti. Ir arī brīži, kad viņi paši pārtrauc skatīties un dodas darīt savas lietas vai spēlēties. Kad izvēlamies kaut ko noskatīties, mēs ar vīru vispirms izvērtējam saturu: vai tas ir piemērots viņu vecumam, un vai mēs piekrītam tam, ko viņi tur redzēs? Bērnu vēlme kaut ko skatīties pati par sevi nav pietiekams iemesls to ieslēgt.

Ar skatīšanos šis laiks nebeidzas. Pēc tam pārrunājam: “Ko tu redzēji? Ko saprati? Ko iemācījies? Vai bija kaut kas, kas tevi pārsteidza vai satrauca?” Bērna atbildes palīdz mums pamanīt, kā viņš uztvēris redzēto, un dod iespēju runāt par vērtībām un jautājumiem, kas viņam radušies. Arī pie ekrāna mēs varam būt klātesoši vecāki, ja apzināti izvēlamies saturu un pēc tam ieklausāmies bērnā.

Mums ir svarīgi ne tikai iedot bērniem spēli un doties prom. Mēs cenšamies spēlēt kopā ar viņiem, reizēm pašiem atkal kļūstot mazliet par bērniem. Kopā mācāmies sadzīvot, iepazīstam cits citu un priecājamies par otra sabiedrību. Nav jāaizpilda katra brīvdienas minūte; svarīgi ir patiesi piedalīties tajā laikā, ko pavadām kopā.

Ja vēlies sākt, sāc ar vienu soli

Ja vēl nelūdzat kopā, ja “randiņi” ar bērnu pagaidām nesanāk vai ikdiena šķiet pārāk pilna, nesāc ar vainas sajūtu. Sāc ar nelielu, godīgu sarakstu sev:

• Ja šovakar lūgtu kopā ar bērnu, par ko jūs varētu pateikties Dievam?
• Kurp tu aizvestu bērnu pirmajā reizē, kad varētu būt divatā? Varbūt pietiktu ar pastaigu vai kopīgu darbu?
• Ko tu gribi par viņu uzzināt? Ko vēlies, lai viņš zina par tevi?
• Kur tavā nedēļā ir desmit vai piecpadsmit minūtes, ko varētu atdot nesteidzīgai sarunai? Vai ir kas tāds, no kā varētu atteikties?
• Kas tevi attur: nogurums, bailes, sajūta, ka neproti, vai patiešām sarežģīti apstākļi? Kādu palīdzību vari lūgt Dievam un cilvēkiem sev blakus?

Tavs bērns ir svarīgāks par perfekti izpildītu dienas plānu. Pirmais solis var būt pavisam mazs. Apstājies, izlem, kad to spert, un ieliec savu vēlmi lūgšanā.

Par pētījumiem: [1] Pētījums par vecāku atbalstošām sarunām un bērnu atmiņām par emocionāliem notikumiem; [2] pētījums par mātes un bērna sarunu kvalitāti un bērna autobiogrāfiskajām atmiņām. Šie pētījumi raksturo saistības, nevis garantē konkrētu bērna atmiņu vai attīstības iznākumu. Rakstu vietu saites ved uz latviešu RT65 Bībeles tekstu.